Ozols

Spānijas zeme, viss, kas izliecies, izstiepies zem klinšu un smilšu velēnām, ir miris.

To nevar manīt, sēžot izļodzītā, tūristu pēcpušu izsēdētā krēslā uz īrētas istabas terases un raugoties salkani zilā jūras mierā. Pa virsu griežas sīki bāri un kafejnīcas, tapas priekšā un pakaļā, skaļas runas, arābu lūgšanu nami, pārbūvēti par treknām baznīcām, pelēkas plastmasas lupatas, pārsegtas ķīmisku tomātu silumnīcām, un olīvkoki, kurus mēslo tā, lai tie divu ražu vietā katru gadu dzemdētu olīves četras vai vairāk reizes.

"Kaut kas nav pareizi," teica manas kāju pēdas.

"Tu vienkārši ilgojies pēc ziemeļu sūnām," atbildēja mans prāts.

"Apakšā pil saindēti avoti, kalnu dzīles šņukst, šī zeme ir izvarota un spiesta slēpt savu kaunu un sāpes, sažņaugtus dziļi pazemē," stāstīja mana āda.

"Tu skumsti pēc priežu mežu elpas un savas zaļganās, lēni žūstošās jūras ziemeļos," es neiecietīgi atraucu, saspringti vērojot, vai tikai Chaski nepamanīs manu nemieru.

Šobrīd, šajā tik trauslajā brīdī, kad visas sajūtu auklas, tīkli un sadiegtie audekli bija nospriegoti līdz pēdējam, es nevarēju, nedrīkstēju dalīties, īpaši jau tajā, kur prāts un ķermenis vēl nebija vienisprātis.

Tikmēr manas pēdas dega un es slēpu, tikmēr mana āda svila un es nestāstīju, es nedrīkstēju, es nestāstīju.

"Pirms tūkstots gadiem šeit auga ozoli un savvaļas olīvkoki, zēla svētbirzis, kur sievietes klusiem, jutīgiem soļiem tecēja lūgties. Zaļoja vīģu dārzi, senāki par jebkuru baznīcu šajā zemē. Guldzēja avoti, kam ļaudis pietuvošas, nometoties ceļos, jo ūdens dziedināja, ūdens bija svēts. Tad nāca tie, kuri nocirta birzis un svētvietās uzcēla savas baznīcas — gadsimtiem ejot, vien nomainot Dievu, kurš sēdēja, ieslodzīts biezajos mūros. Atnācēji pārvirzīja upes, aizbēra avotus, iznīdēja svētos vīģu dārzus. Zem velēnām tek atriebības upe, jo zeme ir paņēmusi visu to ļaužu alkatību un naidu, kas stampājuši tās ādu. Zemes dzīslas ir nospriegotas, piedošana nav lūgta," stāstīja manas plaukstas, kas taustīja akmens klintis un ūdens viļņu samtu.

Un es liku tām apklust. Šobrīd šī zināšana nedrīkstēja būt, jo es biju vienīgā šajā namā, vienīgā, kura spēja noturēt savītos valdziņus, lai viss neizšķīst. Šajā mazajā baznīciņā vienā no Sierra Nevada kalna pakājes smailēm, kur bijām apmetušies, lai piepildītu savus sapņus, uz kurieni bijām braukuši tik tālus ceļus. Tik bezgala tālus ceļus, es nedrīkstēju padoties, ne tagad. Vienīgā.

Es sēdēju uz silta akmens pie svētnīcas lielajām koka durvīm, virs kurām ģipša spārnus neveikli plivināja apaļīgs eņģelis un plauka grebtas puķes ar piecām ziedlapām, tupēju, ceļus pierāvusi sev klāt, un raudzījos uz savām pēdām. Es bezgala ilgojos pēc lielā ozola, kas stāvēja Ziemeļmalā — mūsu ceremoniju nama priekšā. Pēc tā paša, zem kura bija aprakusi pāris sīkus kristālus un mīlestības vēstuli savam nedzimušajam bērnam.

Ārsti toreiz teica — bērns var neizdzīvot.

Tas pats bērns, kuru ieņēmu Šastas kalna pakājē, mūsu svēto laulību ceremonijas naktī, tas pats bērns, kurš bija Chaski biļete izbraukšanai no Amerikas, kur trīspadsmit gadus, aizbēdzis no savas ģimenes, kas mita kara postītā Eiropas pievārtē, trīspadsmit gadus viņš bija mitis bez pases, mētājoties no štata uz štatu, sacīdams, ka meklē Dievu.

Bērns var neizdzīvot, asins izplūdums ir pārāk liels — ārsti to izteica tā, kā ir iemācīti pacientiem pateikt lietas, kas izmainīs visu viņu pasauli — precīzi, bez liekvārdības. Viss bija skaidrs.

Es tajā reizē klausījos. Varbūt, ka klausījos. Zināju arī ko citu — mirklī, kad mēs pēc ļoti garā un grūtā mājupceļa, šķērsojuši kontinentus, caurbraukuši kalnus un mežus krustu šķērsu — tajā mirklī, kad mēs pārkāpām manas mājas slieksni, viss bija mainījies. Es jutu, ka bērns manī ir nezāle. Cik gan grūti ko tādu ir izteikt, cik grūti.

Ak, vai, toreiz manī runāja vecā sieva, kas mīt mūžameža viducī, pati Māte Zeme, tā, kurai viena seja ir Dzīvība un otra — Nāve. Un es klausīju viņu, tāpat, kā biju klausījusi mirkļos, kad nāca citas zināšanas, kad ticēju viņas vēstījumiem darbā ar ļaudīm, kad sekoju savam ceļam. Nedzirdēt arī šoreiz būtu nodevība, to es zināju. Un tas bija stipri, grūti, ļoti grūti, bet stipri. Es izravēju no sevis mirušo bērnu, es sēdēju Vībotnes zāļu bļodā un dzēru viņas tumši zilās sulas. Mušītu man turēja matus, kad es viena vēmu nezāles indi atpakaļ zemē. Tikmēr Chaski bija tālu projām — klauvējoties pie kāda ašrama durvīm Svētā Asīzes Franciška dzimtajā pilsētā. Un nekad nepārkāpjot slieksni.

Un tagad es sēdēju šeit, Spānijas kalna smailē, un ar kāju pirkstiem urbos zemē, itin kā cerot aizrakties līdz Ozola saknēm, kas mierpilni sakņojās kaut kur manā, manā Ziemeļzemē.

Es izturēšu, mēs izturēsim, es noturēšu telpu, es sargāšu mūs abus, šis ir tikai pārejošs grūtums, tas nekas, ka dūres jau sažņaugtas baltas un mugura sāp kliegdama. Es neesmu upuris, es darīšu par mums abiem. Un tad būs brīdis, kad viņš cēlsies, kad viņš beidzot būs vesels, lai piedzīvotu to skaisto dzīvi, ko viens otram solījām sākumu sākumos.

Es nevilšus pavēros uz soliņu, kas sarūsējis stāvēja tieši virs akmeņainās, olīvkokiem nosētās uzkalna nogāzes. Uz tā pārmests dusēja Chaski krekls — rūsganā krāsā, pirkts kaut kur Indijas ziemeļos. Krekla apkaklītei priekšā bija mazas aukliņas ar koka bumbulīšiem galos. Vēlīnās saules staros tās klusītēm vizēja un skanēja, šūpojoties vējā. Man šķita, ka raugoties izbalējušajā audumā, es sajūtu viņa ķermeņa smaržu, siltumu, sirdspukstus.

Chaski bieži man mēdza teikt: "Es mīlu savu sievu." Tikai tobrīd man prātā ienāca īpatna doma — kas gan ir šī sieva? Apjautu, ka nekad, teju nekad, nebiju dzirdējusi vārdus — Es mīlu tevi. Vēroju sinepjukrāsas kokvilnas kreklu un domāju, vai zem manām drānām, zem manas ādas, viņš dzird manos sirdspukstus. Vai mīlēta ir tikai drāna un iedomu apvalks — stāsts par sievu, uzburts viņa galvā.

Tālumā atskanēja dziesma, krekla aukliņu koka piekariņi šķita īpatni pieskaņojamies tās plūdumam.

Tobrīd kaut kas man lika pagriezt galvu — rietošā saule izvizēja kāda koka lapotni. Dažas koka sīkās, tumšās lapas vējā novirpuļoja un pieskārās pelēkbrūnā koka saknēm.

"Vai tiešām tu ar mani runā, caur saviem brāļiem un māsām?" ar asarām acīs es taujāju kokam. Jo, raugi, tas bija Spānijas mūžzaļais ozols, šīs zemes pazemība un spēks.

Ātri pietrausos kājās, netīšām atsitot pēdu pret akmens šķembu, un iesteidzos iekšā namā meklēt savu melno piezīmju grāmatiņu un pierakstus. Un te tas bija, melns uz balta, pirms vairākiem gadiem uzskricelēts manā visai neveiklajā rokrakstā:

Ak, Skennen, ak, Ozol, ak, senā zeme, ak, cik ļoti man to šoreiz vajadzēja.

Es izturēšu, mēs izturēsim, es noturēšu telpu, es sargāšu mūs abus, šis ir tikai pārejošs grūtums — mantra manī griezās, es stiegrojos un audzēju ap sevi vēl biezāku izturības mizu.

Un tieši tobrīd aizcirtās durvis un prom viņš bija. Krekls palika uz soliņa. Mana mantra pārtrūka. Ozola dziesma apklusa.

Es klusītēm piecēlos, asaras bija pazudušas, iekšā ienācis tukšums. Tikai tobrīd pamanīju, ka pret akmeni atsistā pēda asiņo. Aptinu ap to mazu drāniņu, ko atradu nomestu virtuvē — uz svētnīcas pavarda.

Tad nomazgāju traukus. Sakliedzu uz drebošajām rokām, kas vēlējās žēloties un izmist. Un sāku rakstīt vēstules saviem pacientiem, saviem skolniekiem — kā lai es viņiem pasaku, ka viņu skolotājs ir viņus pametis? Kā lai es pastāstu par to, kas patiesībā notiek, nesatricinot viņu pasaules un nemetot ēnu uz mācībām, ko abi esam centuši nodot? Kā lai es pasaku, ka mans sapnis ir izšķīdis, kā lai es nosargāju Augus un ļaudis?

Bet uz tukšā baltuma rindojās vēl baltāki meli par to, kā tālumā Chaski sauc un aicina skolotājs, kā viņam jāceļas un jāiet. Un, ka man, mums, viss labi, ļoti labi. Balti tamdēļ, ka manī aizvien vēl bija ticība — es modīšos un atradīšu sevi dusot mīļotā rokās. Tas jāpiedod, tas jāpiedod.

Es atminējos to reizi, kad pēc bērna aprakšanas, kad pēc Asīzes un visa notikušā, es saņēmos un teicu — mēs esam izturējuši tik daudz, mēs iziesim visam cauri. To reizi, kad Svēto Augu Diētā Peru kādā no Amazones Vīteņa Ayahuasca ceremonijām, tai saslēdzoties, es piegāju pie Chaski. Viņš paraudzījās uz mani pārbiedēta zvēra acīm. Vēlāk viņš stāstīja, ka vīzijās redzējis, ka ir vispretīgākais, cilvēku nicinātākais radījums, kas klātesošajiem vēlas nodarīt pāri un top izdzīts no kopienas, no cilvēku vidus.

"Muļķības!" es toreiz teicu. "Tā ir tikai vīzija, slikts sapnis, mosties!"

Toreiz, kad viņš trīcēja kā apšu lapa, mana Augu skolotāja, mana maestra ar viņu strādāja stundām ilgi. Līdz beidzot teica: "Dziedināšana ir izvēle." Un aizgāja.

Svēto Augu Diētas laikā noteikums ir būt katram savā namiņā, klusumā un mācībās, taču Chaski izlūdzās gulēt manā gultā, zem moskītu tīkla, sarāvies čokurā kā lolojams bērns. Un es pieņēmu, es pārkāpu noteikumus, tos pašus, ko biju rakstījusi — jo viņš taču bija daļa no manis. Viņš raudzījās manī izbiedēta, četrus gadus veca bērna acīm un es pirmo reizi sāku apjaust, ka varbūt, varbūt — es esmu šim vīram mamma. Un tas nozīmē, ka tas ienīst un mīl kādu citu — caur mani.

Bet tad viņš paraudzījās uz mani, apskāva, noglāstīja ar pašiem pirkstu galiņiem manu vaigu un teica: "Es mīlu savu sievu." Un es izvēlējos ticēt, ka tā esmu es. Es izvēlējos piekļauties viņa augumam reizi gadu tūkstošos, par katru piekļaušanās brīdi maksājot simtkārtīgi. No sava dzīvības avota, kas teju teju bija — izsīcis. Es jutu viņa smaržu. Un tas arī Viss.

Pēc tā mirkļa, kad viņš aizcirta durvis, es atceros visu un neatminos neko. Tikai to, kā kliedzu šosejas malā — Dievs, es tikai gribu savu ģimeni, Dievs, es vēlos, lai mans vīrs ir vesels, Dievs, es vienkārši vēlos strādāt un būt, Dievs! Parādi man īstenību, parādi man, kāpēc šis viss ir!

Vārdi pazuda Andalūzijas sausajā gaisā. Saule turpināja degt.

Neviens neatbildēja. Bet kaut kur dziļi — es zināju, ka biju sadzirdēta.

© ININ NINI  ·  Visas tiesības aizsargātas